Šonakt gadījās piedzīvot ļoti interesantu, taču arī teju vai fiziski pretīgu sapni. Sākums gan likās pavisam jauks un pat lietderīgs - ierados skolā, lai apmeklētu kādas jaunas lekcijas, kurām gan nezinu nosaukumu, bet ar manis izvēlēto studiju programmu tām diez vai ir saistība. Lekcijas notika kādā ēkā, kas atradās pie skolas, taču dzīvē tieši šādas ēkas tur nav. Viss bija normāli un sakarīgi, bet tad man nācās iziet ārpus auditorijas - īsti neatceros, kādēļ. Vai nu devos uz labierīcībām, vai nu sākās lekcijas pārtraukums. Lai vai kā, izgāju, bet, kad vajadzēja atgriezties atpakaļ, es aizmaldījos. Ēkai bija vien divi stāvi. Atrados tieši otrajā stāvā, vispirms stāvēju gaitenī un nevarēju atcerēties, kurā gaiteņa pusē jānogriežas, lai nokļūtu vajadzīgajā auditorijā. Nogriezos pa labi, bet attiecīgajā nodalījumā pamanīju vien dažas durvis. Piegāju tuvāk, taču pēc uzrakstiem uz durvīm sapratu, ka tās nemaz nav ar skolu saistītas telpas, bija aizdomas, ka tur ir kāda saistība ar medicīnu, varbūt pat ar līķiem. Savādi bija arī tas, ka, izņemot tipiskos uzrakstus ar norādēm, uz dažām durvīm bija arī piestiprinātas līmlapiņas ar sīkākām norādēm par to, kas atrodas aiz katrām durvīm. Ātri vien sapratu, ka esmu iemaldījusies galīgi ne savā lauciņā un nesos prom pa kreisi no gaiteņa, kurā atrados sākumā. Tur sākās jau garāks, plašāks nodalījums, bija vairākas durvis, pa gaiteni staigāja cilvēki. Taču arī tur es sajutu un sapratu kaut kādu nāves un medicīnas dvesmu, bija nojauta, ka cilvēki gaiteņos ir ārsti, bet aiz durvīm ir operāciju zāles un visādas telpas, kurās tiek apstrādāti līķi. Gaisā bija jaušama arī dīvaina, bet viegla dvaka, kas man asociējās ar asinīm un nez kādēļ arī līķiem. Tomēr auditoriju man vajadzēja steidzami atrast, un es turpināju to meklēt. Ātri gāju uz priekšu, cerot atrast pareizās durvis, taču pa ceļam pamanīju, ka uz mani cītīgi skatās kāds vecs, sirms vīrietis, kurš bija ārsts. Sapratu, ka esmu tur neiederīga un izskatos aizdomīgi, tādēļ man radās neloģiska ideja - draudzīgi pamāju ar roku ārstam, un tas, par brīnumu, ārsta prātā laikam kliedēja jebkādas aizdomas, viņš pamāja pretī un pasmaidīja. Turpināju meklēt auditoriju, gandrīz piegāju pavisam tuvu kādām durvīm, taču pēkšņi uzdūros gaitenī kaut kādam lielam galdam ar veselu kaudzi operācijas piederumu, kuros bija sastrēguši kaudzēm vien dažādi asiņaini cilvēku ķermeņa izgriezumi - nezinu, kā tos savādāk nosaukt, nepārzinu medicīnas terminus. Pretīgumā novērsos un pagriezos, lai ietu atpakaļ, jo sapratu, ka šeit nu tiešām man nav, ko meklēt. Taču tad ziņkāre ņēma virsroku pār pretīgumu, es atkal apstājos un sāku apskatīt uz galda virsmas sakrautos priekšmetus un visu, kas tur atradās. Ilgi tomēr neizturēju un devos uz pirmo stāvu, kur veiksmīgi konstatēju pareizās auditorijas atrašanās vietu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru