Pirmais fragments bija diezgan sarežģīts, noteikti to būs grūti te tā uzrakstīt. Tātad - man un vēl bariņam cilvēku sapnī bija zināms kāds sižets no grāmatas vai reālās dzīves par maniaku, kurš nogalināja kādu meiteni. Tad nu mums vajadzēja to sižetu notēlot tādai kā filmai vai lomu spēlei, bet tai pat laikā viss, ko tēlojām, bija ne tikai iepriekš saplānots un paredzams, taču arī reāls - visi notikumi bija arī kā apdraudējums katram dalībniekam, jo maniaks tika ne tikai tēlots, bet arī tiešām skaitījās esam maniaks. Tad nu sākās tēlošana - mēs visi atradāmies kādas telpas gaitenī, es apzinājos, ka man jātēlo maniaka upuris, tad tajā telpā ienāca arī pats maniaks - visi apzinājās, ka tas ir viņš, lai gan, protams, viņš tēloja, ka ir pilnīgi normāls, situācijā neiesaistīts cilvēks. Viņš izskatījās diezgan necils - diezgan īsa auguma, bet nedaudz apaļīgs vīrietis, ar ne visai glītu seju un brillēm. Tad sapņa vide mainījās, es divatā ar maniaku atrados ārā - viņš centās mani notvert, lai varētu nogalināt. Abi staigājām pa tādām kā dzelzceļa sliedēm, kas atradās nez kādēļ virs zemes. Tad pēkšņi es kaut kādā veidā mainīju savu likteni, varbūt apmānīju sev paredzēto slepkavu, tādēļ maniaks pagriezās un aizgāja, es turpretī paliku dzīva, lai gan sižetā bija neglābjami paredzēts, ka man jāmirst.
Nākamais fragments norisinājās telpā ar vairākām gultām. Tur atrados es un vairāki man nezināmi cilvēki. Valdīja sajūta, ka viss ir atļauts un ka visi ir savā ziņā nepieskaitāmi. Es nolēmu izmantot situāciju un ik pa laikam izmantoju savā labā 3 īsmatainus vīriešus - liku darīt viņiem visādas lietas, un viņi mani klausīja. Pēcāk sapratu, ka it kā tie vīrieši un vispār visi cilvēki nemaz nebija nekādi trakie, bet gan pavisam normāli cilvēki, tādēļ mani pārņēma kauns, jo sāku baidīties, ko tie vīrieši varētu padomāt. Izrādās, ka visa tā trakuma padarīšana bija tikai tēlošana.
Nākamais fragments norisinājās telpā ar vairākām gultām. Tur atrados es un vairāki man nezināmi cilvēki. Valdīja sajūta, ka viss ir atļauts un ka visi ir savā ziņā nepieskaitāmi. Es nolēmu izmantot situāciju un ik pa laikam izmantoju savā labā 3 īsmatainus vīriešus - liku darīt viņiem visādas lietas, un viņi mani klausīja. Pēcāk sapratu, ka it kā tie vīrieši un vispār visi cilvēki nemaz nebija nekādi trakie, bet gan pavisam normāli cilvēki, tādēļ mani pārņēma kauns, jo sāku baidīties, ko tie vīrieši varētu padomāt. Izrādās, ka visa tā trakuma padarīšana bija tikai tēlošana.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru