Kārtējā nakts tika pavadīta, sapņojot/murgojot par mācību iestādēm. Sapnī bija rīts - pamodos, sāku taisīties iešanai uz kādu skolu, pēcāk atrados jau pašā skolā, bet man nepatika uzdevumi, kas jāpilda. Dusmīgi piecēlos un aizgāju prom. Kad sāku pārvietoties pa skolas gaiteni, pēkšņi sapratu, ka tomēr atrodos slimnīcā. Gāju un pētīju, kas rakstīts uz durvīm. Pēcāk izgāju laukā no slimnīcas, man rokā bija daudz dažādu mantu, maisiņu, somu, pie izejas piezvanīju vienam draugam un sāku sarunāties, atceros arī to, ka pie izejas atradās vairākas meitenes. Stāstīju telefoniski, ka, lūk, eju laukā no slimnīcas [lai gan skaitījās, ka biju skolā tomēr]. Tad, attālinoties no skolas/slimnīcas, sāku pārvietoties pa kādu laukumu, kas līdzinājās bērnu spēļu laukumam, tur bija dažādas šūpoles, varbūt arī kas līdzīgs parkam, grūti spriest, bet sapnī bija apziņa, ka tādā vietā jau esmu bijusi [dzīvē nezinu šo vietu]. Bija vasara, atceros, ka mugurā man bija pusgara, balta kleita, vējš plandīja visu laiku tās apakšdaļu, jo tā bija no viegla, gaisīga auduma. Turpināju telefona sarunu, bet pēkšņi uz vēdera apgūlos zālē un sāku raudāt, stāstot sarunu biedram, cik ļoti man ir noriebusies skola.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru