Savādu un dažbrīd pat tizlu, un atkal jau neloģisku sapņu naksniņa. Pirmajā fragmentā kopā ar D. atradāmies pie kādas ūdenstilpnes - tā nebija pārāk liela, taču dziļuma ziņā priekš manis būtu par dziļu, pārbrist visu bez peldēšanās laikam es nespētu. Toties D. visu laiku ātri vien spēja pārpeldēt no viena krasta uz otru, darīja to vairākas reizes. Jocīgākais visā šajā bija tas, ka ūdenstilpne izskatījās pēc daļēji izkusuša sniega veidojuma. Ūdens bija pietiekami šķidrs, lai tajā peldētos, taču izskatījās pēc sniega.
Cits fragments bija arī ne pārāk loģisks - pēkšņi jau atrados Rīgā ar vairākām draudzenēm un paziņām, taču apkārt bija arī daudz nepazīstamu cilvēku. Notikumi risinājās visdažādākie. Pārsvarā atrados kaut kādā veikalā vai pat vairākos dažādos veikalos. Atceros, kā vēlējos iegādāties kaut kādu smalkmaizīti ar zilu glazūru - pie maizītēm stāvēja pārdevējs vai vienkārši cilvēks, kas pasniedz to, ko pircējs izvēlas. Tas bija aptuveni mana vecuma [vai vecāks, bet ne daudz vecāks] vīrietis ar gariem, astē sasietiem, vidēji tumšiem [vai varbūt rudiem] matiem un interesantu ģērbšanās stilu. Ja nemaldos, viņam bija pelēkzaļganas krāsas jaka, kā arī pie biksēm bija piekarināta smalka, neuzkrītoša ķēde. Taču vīrietis kopumā atstāja diezgan lepna cilvēka iespaidu.
Tad vide nomainījās, es sēdēju uz kaut kādas augstas apmales, tā bija apļveidīga - cilvēki varēja sasēsties aplī uz tās. Ļaužu bija daudz, es visu laiku knapi turējos, lai nenokristu lejā no augstās apmales, lai gan sēdēšana nemaz tik riskanta un neērta nebija. Man abās pusēs sēdēja kaut kādas par mani jaunākas meitenes. Tad es sapratu, ka kāda skola [bet noteikti Latvijas, ne citas valsts] vēlas apbalvot labāko skolēnu - tika nosaukts kādas meitenes vārds un uzvārds, taču visspilgtāk atmiņā palika tas, ka apbalvotājs nosauca arī to faktu, ka pati meitene esot no Krievijas. Smieklīgi likās tas, ka viņas uzvārds bija...Urla. :D
Tad vide atkal nomainījās, atrados kādā veikalā. Aiz stikla sienas bija redzams cits veikals. Pēkšņi atbrauca ugunsdzēsēji, jo aiz stikla sienas esošajā veikalā sākās ugunsgrēks. Taču viss tika laicīgi saglābts, atceros, kā tika dzēsta uguns, lai gan pašu uguni neatminos. Tad notika nākamās dīvainības - es saliku iepirkumu grozā vairākas preces, tajā skaitā arī aptuveni 6-7 alus pudeles. Pie kases sēdēja tas pats vīrietis, kurš bija izsniedzis smalkmaizītes - tas ar garajiem matiem. Kad pienāca mana kārta maksāt par pirkumu, es pēkšņi sapratu, ka nemaz nezinu, kur atrodas mana soma un naudas maks. Biju savas mantas nolikusi kaut kur veikalā, man iestājās izmisums, jo nesapratu, kur tās atrodas. Vīrietis sāka dusmoties un psihot un atteicās pieņemt naudu par maniem pirkumiem, jo redzēja, ka es nezinu, kur ir mans naudas maks. Veiksmīgā kārtā aiz manis rindā nākamā stāvēja mana draudzene Lin., kura ātri aptvēra notiekošo un steidzās izpalīdzēt, apmaksājot manus pirkumus. Izvilka vairākas papīra naudaszīmes un samaksāja. Taču vēlāk notika kaut kas vēl jocīgāks - es izdomāju, ka man jāatrod savs naudas maks un arī par savu naudu sev jānopērk vēl tieši tikpat tieši tādu pašu preču, kādas man apmaksāja draudzene. Pat nezinu, kāpēc. Atradu somu un maku, izvēlējos tādu pašu daudzumu to pašu pirkumu un samaksāju. Nesaprotu, kādēļ man bija vajadzība pirkt to visu dubultā, bet sapnī laikam manā galvā ieslēdzās kaut kāds slims princips. Vēl viens savāds fakts bija tas, ka es apzinājos to, ka no Rīgas atpakaļ uz Rēzekni došos...lidmašīnā. Un jau sāku domāt, kā lidmašīnā dzeršu nopirkto alu, taču tad iedomājos, ka daļu alus vajadzēs kādam atdot, jo man vienai pašai būs par daudz. :D
Cits fragments bija arī ne pārāk loģisks - pēkšņi jau atrados Rīgā ar vairākām draudzenēm un paziņām, taču apkārt bija arī daudz nepazīstamu cilvēku. Notikumi risinājās visdažādākie. Pārsvarā atrados kaut kādā veikalā vai pat vairākos dažādos veikalos. Atceros, kā vēlējos iegādāties kaut kādu smalkmaizīti ar zilu glazūru - pie maizītēm stāvēja pārdevējs vai vienkārši cilvēks, kas pasniedz to, ko pircējs izvēlas. Tas bija aptuveni mana vecuma [vai vecāks, bet ne daudz vecāks] vīrietis ar gariem, astē sasietiem, vidēji tumšiem [vai varbūt rudiem] matiem un interesantu ģērbšanās stilu. Ja nemaldos, viņam bija pelēkzaļganas krāsas jaka, kā arī pie biksēm bija piekarināta smalka, neuzkrītoša ķēde. Taču vīrietis kopumā atstāja diezgan lepna cilvēka iespaidu.
Tad vide nomainījās, es sēdēju uz kaut kādas augstas apmales, tā bija apļveidīga - cilvēki varēja sasēsties aplī uz tās. Ļaužu bija daudz, es visu laiku knapi turējos, lai nenokristu lejā no augstās apmales, lai gan sēdēšana nemaz tik riskanta un neērta nebija. Man abās pusēs sēdēja kaut kādas par mani jaunākas meitenes. Tad es sapratu, ka kāda skola [bet noteikti Latvijas, ne citas valsts] vēlas apbalvot labāko skolēnu - tika nosaukts kādas meitenes vārds un uzvārds, taču visspilgtāk atmiņā palika tas, ka apbalvotājs nosauca arī to faktu, ka pati meitene esot no Krievijas. Smieklīgi likās tas, ka viņas uzvārds bija...Urla. :D
Tad vide atkal nomainījās, atrados kādā veikalā. Aiz stikla sienas bija redzams cits veikals. Pēkšņi atbrauca ugunsdzēsēji, jo aiz stikla sienas esošajā veikalā sākās ugunsgrēks. Taču viss tika laicīgi saglābts, atceros, kā tika dzēsta uguns, lai gan pašu uguni neatminos. Tad notika nākamās dīvainības - es saliku iepirkumu grozā vairākas preces, tajā skaitā arī aptuveni 6-7 alus pudeles. Pie kases sēdēja tas pats vīrietis, kurš bija izsniedzis smalkmaizītes - tas ar garajiem matiem. Kad pienāca mana kārta maksāt par pirkumu, es pēkšņi sapratu, ka nemaz nezinu, kur atrodas mana soma un naudas maks. Biju savas mantas nolikusi kaut kur veikalā, man iestājās izmisums, jo nesapratu, kur tās atrodas. Vīrietis sāka dusmoties un psihot un atteicās pieņemt naudu par maniem pirkumiem, jo redzēja, ka es nezinu, kur ir mans naudas maks. Veiksmīgā kārtā aiz manis rindā nākamā stāvēja mana draudzene Lin., kura ātri aptvēra notiekošo un steidzās izpalīdzēt, apmaksājot manus pirkumus. Izvilka vairākas papīra naudaszīmes un samaksāja. Taču vēlāk notika kaut kas vēl jocīgāks - es izdomāju, ka man jāatrod savs naudas maks un arī par savu naudu sev jānopērk vēl tieši tikpat tieši tādu pašu preču, kādas man apmaksāja draudzene. Pat nezinu, kāpēc. Atradu somu un maku, izvēlējos tādu pašu daudzumu to pašu pirkumu un samaksāju. Nesaprotu, kādēļ man bija vajadzība pirkt to visu dubultā, bet sapnī laikam manā galvā ieslēdzās kaut kāds slims princips. Vēl viens savāds fakts bija tas, ka es apzinājos to, ka no Rīgas atpakaļ uz Rēzekni došos...lidmašīnā. Un jau sāku domāt, kā lidmašīnā dzeršu nopirkto alu, taču tad iedomājos, ka daļu alus vajadzēs kādam atdot, jo man vienai pašai būs par daudz. :D
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru