Pamodos 01.07.2015.

Sapnī visi gatavojās manas draudzenes kāzām. Realitātē šī draudzene jau ir apprecējusies. Es plānoju ģērbt vienu no savām kleitām, bet tā izrādījās par mazu.

Pamodos 29.06.2015.

Šonakt sapņa spilgtākā daļa atgādināja vienu no maniem mīļākajiem seriāliem - "Slēgto skolu". Es mācījos kaut kādā skolā, tās pagrabstāvā atradās cietums tiem skolēniem, kas kaut kādā veidā pārkāpuši skolas noteikumus. Meklējot ekstremālas sajūtas, mēs ar draugiem iegājām tajā cietumā. Logu tur nebija, apgaismojums bija mākslīgs un diezgan vājš. Savā ziņā tur bija nepatīkami atrasties, taču es guvu estētisku baudījumu no tā skata, kas tur pavērās. Pēc tam sapratu, ka notiek tāda kā spēle. Mums bija jāskrien prom no cietuma [tiem, kas nebija "noziegušies"], un, kas pēdējais izskries, tas būs zaudētājs. Es izskrēju pirmspēdējā, līdz ar to nezaudēju.

Pamodos 28.06.2015.

Sapnis sastāvēja pārsvarā no cilvēku drūzmēšanās ārā. Visapkārt bija pazīstamas sejas, kāda no paziņām [nezinu, kura tieši] grasījās precēties. Pēc tam visi cilvēki sasēdās baznīcā, kāzas sākās. Līgava gan savā ziņā atgādināja māsīcu, sapnī viņa bija stāvoklī.

Pamodos 20.08.2012.

Beidzot atkal nosapņots ierakstīšanas vērts [un pat piedienīgs] sapnis! :D Pirmais fragments bija diezgan ikdienišķs, taču, tīri subjektīvu iemeslu dēļ, man tas šķita dīvains. Tātad - sapnī manam datoram bija kaut kas nelāgs atgadījies, bet tas nebija nekas traki nopietns. Tādēļ ieradās cilvēks, kas labi kontaktējas ar datoriem, atsķirībā no manis un manas ģimenes. Par brīnumu, ieradās meitene, par kuras eksistenci es jau zināju [iespējams, viņa par manu - arī], bet ar kuru personiski pazīstama neesmu. Dzīvē viņa arī daudz ko sajēdz par datoriem, tāpēc sapnī es uzticējos viņai. Piesēdās pie datora, sāka kaut ko tur ņemties un darīties. Es, protams, neko nesaprazdama, īpaši arī necentos sekot līdzi viņas darbībām. Taču ik pa laikam ar acs kaktiņu pamanīju un nez kā sapratu, ka viņa ne tikai dara to, kas viņai palūgts, bet arī viltīgi spiego kaut kādu informāciju no mana datora. Īsti nesapratu, kādu tieši, bet kaut kā man pielēca, ka ik pa brīdim viņa izdabū no mana datora to, ko viņai nevajag redzēt. Nezinu, ko un kā, un kāpēc. Laikam jau arī nekas traks tur nebija, jo viņa tikai pablenza, bet neko baigi neteica. Pēcāk nez kādēļ viņa tīri labi sadraudzējās ar mani un manu ģimeni un sāka ne tikai labot datoru, bet...pat mācīt gatavot kaut kādu jaunu recepti. Uztaisīja mīklu kaut kādam pīrāgam un pateica, ka parādīs vienu labu metodi, kā uz šāda pīrāga virsmas var uzzīmēt vai uzrakstīt jebko. Uz tādas kā apaļas, lielas formiņas viņa salēja mīklu, nogaidīja, kad tā it kā sacietē, bet ne līdz galam. Un tad sāka ar pirkstiem veidot uz virsmas visādas līnijas un ķeburus. Beigās rezultāts bija diezgan skaists - it kā parasts pīrāgs, bet ar smalku zīmējumu pa virsu. Māte pamēģināja, viņai arī sanāca. Tad mēģināju arī es, bet kaut kas nogāja greizi, un man neizdevās. Vispār biju pat diezgan apmulsusi, tāpēc pat nezināju, kādu zīmējumu veidot, bet tomēr sāku kaut kā ķēpāties. Pēcāk izrādījās, ka mīkla jau bija sacietējusi un ka nekas neizdevās no maniem mēģinājumiem zīmēt. Pīrāgs pat pārdalījās uz dažām plānām daļām. Bet māte sāka mierināt mani, sakot, ka bez zīmējuma jau arī būs ēdams. :D
Citi fragmenti norisinājās jau vairs ne tik secīgi, bet kaut kā pat nedaudz haotiski. No nez kurienes gāju mājup, pa ceļam satiku vienu senu paziņu, kam bija pa ceļam ar mani [dzīvē tas cilvēks tiešām dzīvo netālu no manis]. Tad, ejot garām vienai dzīvokļu mājai, es pamanīju, ka kāda 1.stāva dzīvokļa durvis ir vaļā, piegāju tuvāk paskatīties, jo tur dzīvoja mana draudzene D., kas patiesībā ar savu vīrieti dzīvo nebūt ne manā pilsētā. Bet sapnī es sapratu, ka abi pārvākušies uz manu pilsētu un ka tagad D. varēšu satikt bezmaz katru dienu. Par to biju ļoti priecīga. Pēcāk tuvojos savai mājvietai, bet kaut kā atkal jau uzzināju, ka tieši mājā, kurā mītu es, un tai tuvā apkārtnē ievācās dzīvot vēl 3 man svarīgas personas - kaut kādas 2 draudzenes un mans mīļotais cilvēks [protams, katrs atsevišķā dzīvoklī]. Starp citu, tas jau ir otrais sapnis pēdējā laikā, kad uzzinu, ka pavisam tuvu man sāk dzīvot kāds [nekonkrēts] cilvēks, ko ikdienā sapnī sāku apciemot ļoti bieži - tātad kāda svarīga persona, ar ko līdz šim nesanāca kontaktēties pārāk bieži attāluma dēļ. Zinu, ka apciemot draudzenes nebija grūti - uzreiz atradu pareizos dzīvokļus, gāju ciemos. Taču, kad man vajadzēja iet ciemos pie sava vīrieša, es piedzīvoju pārāk daudz stresa, jo nekādīgi neizdevās atrast viņa dzīvesvietu. Vispirms, protams, precīzi noskaidroju, kurp jādodas. Atradu meklēto dzīvokli, piezvanīju pie durvīm, bet tās man atvēra nebūt ne mans draugs. Durvīs stāvēja pavecāks vīrietis, pēc skata - dzērājs. Teicu, ka atnācu pie savējā, nosaucot savējā drauga vārdu un palūdzot, lai svešais vīrietis man viņu pasauc. Viņš pasauca, bet ieradās atkal cits cilvēks - kāds, ko pazīstu dzīvē, bet ļoti sen neesmu kontaktējusies; nekad arī nav bijusi baigā draudzība, vienkārši pazīstams cilvēks. Nez kādēļ viņš stādījās priekšā ar citu vārdu, es kaut ko atteicu, paspiedu roku un tad piebildu, ka viņu jau taču pazīstu, bet tikai ar citu vārdu [un nosaucu viņa īsto vārdu un uzvārdu]. Saprazdama, ka meklējamo cilvēku neizdevās atrast, gāju meklēt citu dzīvokli. Pirms tam gribēju viņu sazvanīt, bet telefons niķojās, bija grūti pat uzsākt zvanu. Kaut kā tā tas viss aptuveni arī beidzās - ar stresu un meklēšanu.

Pamodos 23.06.2012.

Pēc ilgiem laikiem sapņi bija tikai ne spilgti, bet arī šeit ierakstāmi [lasīt - kaut cik pieklājīgi]. Sapnī nez kādēļ atkal bija vidusskolas laiki, sēdēju kopā ar gandrīz visiem klasesbiedriem, kas jebkad bijuši, kaut kādā klasē un mācījos. Pēkšņi sāka notikt kas dīvains - daži no klātesošajiem sāka uzbrukt pārējiem ar nažiem. Izcēlās vispārējā panika, visi bija nobijušies, bet klase pēkšņi pārtapa par telpu, kurā bija arī kas līdzīgs vannasistabai un liels skapis. Man visu laiku likās, ka, tiklīdz rodas izdevība, vajag bēgt, mēģināju to ieskaidrot arī draudzenei Lin., bet viņa tikai vilcinājās un netaisījās laisties prom. Vienubrīd radās doma noslēpties skapī, taču to nedarīju. Pēcāk daudzi cilvēki izdomāja ieslēgties vannasistabā, tādējādi glābjoties no tiem, kas vēlējās sadurt. Arī es ieskrēju tur, bet tad pēkšņi kāds no uzbrucējiem sāka izlikties, ka arī baidās no viena cita uzbrucēja, tādējādi cenzdamies ar visiem pārējiem "iefiltrēties" vannasistabā. Pirms visi paspēja aizslēgt durvis, es izlēmu skriet prom, jo sapratu, ka aizslēgšanās beigsies visiem traģiski, jo bija taču skaidri redzams, ka uzbrucējs tikai grib izlikties nekaitīgs un nobijies, bet viņa plāns tieši tāds arī bija - izlikties, bet tad pēcāk aizslēgtā telpā visus sadurt. Vēl joprojām centos draudzeni vilkt sev līdzi, skaidrojot, ka mums radīsies izdevība izskriet no klases, un, tiklīdz izskriesim, tā mums būs jāskrien ļoti ātri un tālu. Viņa ļoti negribīgi un neticīgi tomēr sekoja man, bet viņas vilcināšanās manāmi satrauca mani, jo tā bremzēja bēgšanu, līdz ar to apdraudēja manu dzīvību. Beigu beigās tomēr izdevās aizmukt, atceros to, kā mēs skrējām ilgi kaut kur ārā, līdz beidzot izlēmām, ka jau esam drošībā un apstājāmies. Līdz tam brīdim visu laiku likās, ka esam Rēzeknē, bet pēkšņi mūs pārņēma par to šaubas, jo apkārtne sāka likties nedaudz svešāda, taču tīri reāli nemaz nebūtu iespējams pēc dažu minūšu skrējiena pēkšņi atrasties citā pilsētā. Tad notika nesakarīgs lietu savienojums - man likās, ka redzu vienas citas draudzenes vecākus un pašu draudzeni, tāpēc nolēmu aizsūtīt īsziņu ar tekstu, ka viņus redzu. Aizsūtīju draudzenei sms, pēcāk pie nosūtītajām ziņām pārbaudīju datus, pie datiem bija ne tikai teksts "ziņa piegādāta", bet nez kādēļ uzrādījās arī vieta, kurā atrados es un no kuras sūtīju sms - bija rakstīts, ka atrašanās vieta esot Liepāja. Ar draudzeni bijām neizpratnē, kā gan mēs tā pēkšņi varējām tur nokļūt.

Pamodos 07.05.2012.

Pirmais sapņa fragments sastāvēja no ļoti savāda notikuma - es iekš facebook skatījos dažādu sev zināmu cilvēku profilus, bet lielai daļai no viņiem profila informācijā uzrādījās tas, ka viņi esot miruši. Kopā ar visiem pārējiem datiem un informāciju vienkārši bija uzrādīts arī datums, kurā attiecīgais cilvēks aizgājis no šīs pasaules.
Citā fragmentā es biju vienlaikus gan es, gan it kā tomēr ne es, bet kaut kāda cita meitene. Sapnī man bija cita ģimene, ar kuru es devos ceļojumā un apmetos viesnīcas numuriņā. Numuriņš bija ļoti plašs, dušas telpā vien bija izvietotas 4 izlietnes un vairākas dušas kabīnes. Dominēja tumši zilā krāsa. Pēkšņi sapņa ideja mainījās, lai gan vide palika tā pati. Es vairs nebiju tās ģimenes locekle, bet gan tikai kaut kāds ciemiņš vai bērna auklīte [tur bija maza meitene, aptuveni 3-5 gadu vecumā]. Sāka notikt visnotaļ dīvainas lietas. Auklējot meiteni, pamanīju, ka viņai ir kaut kāda mīkstā rotaļlieta - bullis. Pēkšņi tas bullis atdzīvojās un mēģināja man mesties virsū, jo man bija uzģērbti sarkani svārki. Komiski bija tas, ka rotaļlieta bija diezgan maza, bet nobijos es ne pa jokam. Taču pēcāk sekoja vēl dīvaināks fragments - es mazo meiteni vienkārši izmetu ārā pa logu, un viņa nomira. Nez kādēļ par to vēl pat bija ļauns prieks, un es pat nesteidzos bēgt no vietas, kur to biju izdarījusi. Nebija baiļu no tā, ko nodarīju.

Pamodos 05.05.2012.

Sapnī nez kādā veidā ciemojos kāda vīrieša privātmājā. Dzīvē šādu vīrieti nepazīstu un īsti arī nesaprotu, kādā veidā sapnī biju iepazinusies. Viņš dzīvoja privātmājā kaut kur ārpus Rēzeknes. Sapratu, ka vīrietis priekš manis ir par vecu un pilnīgi nemaz man neinteresē, turklāt jutos ļoti nodevīgi, jo apzinājos, ka man ir savs vīrietis un ka ar citiem nav jātiekas. Nobijos, ka pavecais vīrietis var sagribētu tuvību, tāpēc centos izdomāt atrunas, lai tikai varētu aizbraukt ātrām mājup. Vīrietis gan nesteidzās uzmākties, uzvārīja mums abiem zaļo tēju, centās radīt omulīgu noskaņu, bet nu arī nevēlējās mani laist prom. Sapņa beigas neatceros.
Citā fragmentā figurēja E-3.