Pamodos 30.03.2012.

Spilgtākais moments sastāvēja no tā, ka ļoti ilgu laiku atrados lidmašīnā. Nezinu, kur lidoju, vien bija apziņa, ka viss notiekošais ilgst ļoti pamatīgu laika periodu.

Pamodos 28.03.2012.

Šonakt gadījās piedzīvot ļoti interesantu, taču arī teju vai fiziski pretīgu sapni. Sākums gan likās pavisam jauks un pat lietderīgs - ierados skolā, lai apmeklētu kādas jaunas lekcijas, kurām gan nezinu nosaukumu, bet ar manis izvēlēto studiju programmu tām diez vai ir saistība. Lekcijas notika kādā ēkā, kas atradās pie skolas, taču dzīvē tieši šādas ēkas tur nav. Viss bija normāli un sakarīgi, bet tad man nācās iziet ārpus auditorijas - īsti neatceros, kādēļ. Vai nu devos uz labierīcībām, vai nu sākās lekcijas pārtraukums. Lai vai kā, izgāju, bet, kad vajadzēja atgriezties atpakaļ, es aizmaldījos. Ēkai bija vien divi stāvi. Atrados tieši otrajā stāvā, vispirms stāvēju gaitenī un nevarēju atcerēties, kurā gaiteņa pusē jānogriežas, lai nokļūtu vajadzīgajā auditorijā. Nogriezos pa labi, bet attiecīgajā nodalījumā pamanīju vien dažas durvis. Piegāju tuvāk, taču pēc uzrakstiem uz durvīm sapratu, ka tās nemaz nav ar skolu saistītas telpas, bija aizdomas, ka tur ir kāda saistība ar medicīnu, varbūt pat ar līķiem. Savādi bija arī tas, ka, izņemot tipiskos uzrakstus ar norādēm, uz dažām durvīm bija arī piestiprinātas līmlapiņas ar sīkākām norādēm par to, kas atrodas aiz katrām durvīm. Ātri vien sapratu, ka esmu iemaldījusies galīgi ne savā lauciņā un nesos prom pa kreisi no gaiteņa, kurā atrados sākumā. Tur sākās jau garāks, plašāks nodalījums, bija vairākas durvis, pa gaiteni staigāja cilvēki. Taču arī tur es sajutu un sapratu kaut kādu nāves un medicīnas dvesmu, bija nojauta, ka cilvēki gaiteņos ir ārsti, bet aiz durvīm ir operāciju zāles un visādas telpas, kurās tiek apstrādāti līķi. Gaisā bija jaušama arī dīvaina, bet viegla dvaka, kas man asociējās ar asinīm un nez kādēļ arī līķiem. Tomēr auditoriju man vajadzēja steidzami atrast, un es turpināju to meklēt. Ātri gāju uz priekšu, cerot atrast pareizās durvis, taču pa ceļam pamanīju, ka uz mani cītīgi skatās kāds vecs, sirms vīrietis, kurš bija ārsts. Sapratu, ka esmu tur neiederīga un izskatos aizdomīgi, tādēļ man radās neloģiska ideja - draudzīgi pamāju ar roku ārstam, un tas, par brīnumu, ārsta prātā laikam kliedēja jebkādas aizdomas, viņš pamāja pretī un pasmaidīja. Turpināju meklēt auditoriju, gandrīz piegāju pavisam tuvu kādām durvīm, taču pēkšņi uzdūros gaitenī kaut kādam lielam galdam ar veselu kaudzi operācijas piederumu, kuros bija sastrēguši kaudzēm vien dažādi asiņaini cilvēku ķermeņa izgriezumi - nezinu, kā tos savādāk nosaukt, nepārzinu medicīnas terminus. Pretīgumā novērsos un pagriezos, lai ietu atpakaļ, jo sapratu, ka šeit nu tiešām man nav, ko meklēt. Taču tad ziņkāre ņēma virsroku pār pretīgumu, es atkal apstājos un sāku apskatīt uz galda virsmas sakrautos priekšmetus un visu, kas tur atradās. Ilgi tomēr neizturēju un devos uz pirmo stāvu, kur veiksmīgi konstatēju pareizās auditorijas atrašanās vietu.

Pamodos 27.03.2012.

Vienīgais spilgtais un konkrētais fragments, ko atceros, bija tāds - man bija kaut kur jādodas, bet visa ceļa garumā man šķita, ka pārvietojos pa kaut kādiem dziļiem dubļiem vai purvu, kājas stiga dziļi iekšā, bija grūti. Un visu laiku blandījās tuvumā kaitinoši, traucējoši suņi.

Pamodos 26.03.2012.

Pirmajā fragmentā kopā ar tēvu skatījāmies naktī nez kādu filmu, kura man šķita jau sen, sen agrāk redzēta. Tad sāku nez kādēļ nevaldāmi raudāt, raudāju ilgi un izmisīgi.
Citā fragmentā vecmamma paziņoja tēvam, ka nomira kaimiņš Ēr. [Mana raudāšana nebija saistīta ar šo nāvi.]
Bija arī moments, kurā es lidinājos virs zemes.
Taču visspilgtāk prātā palicis tas, ka biju satikusi E-3 un viņš skatījās manu fotoalbūmu, kurā bija ievietotas visdažādākās bildes, arī no bērnības.

Pamodos 23.03.2012.

Pirmais fragments bija diezgan sarežģīts, noteikti to būs grūti te tā uzrakstīt. Tātad - man un vēl bariņam cilvēku sapnī bija zināms kāds sižets no grāmatas vai reālās dzīves par maniaku, kurš nogalināja kādu meiteni. Tad nu mums vajadzēja to sižetu notēlot tādai kā filmai vai lomu spēlei, bet tai pat laikā viss, ko tēlojām, bija ne tikai iepriekš saplānots un paredzams, taču arī reāls - visi notikumi bija arī kā apdraudējums katram dalībniekam, jo maniaks tika ne tikai tēlots, bet arī tiešām skaitījās esam maniaks. Tad nu sākās tēlošana - mēs visi atradāmies kādas telpas gaitenī, es apzinājos, ka man jātēlo maniaka upuris, tad tajā telpā ienāca arī pats maniaks - visi apzinājās, ka tas ir viņš, lai gan, protams, viņš tēloja, ka ir pilnīgi normāls, situācijā neiesaistīts cilvēks. Viņš izskatījās diezgan necils - diezgan īsa auguma, bet nedaudz apaļīgs vīrietis, ar ne visai glītu seju un brillēm. Tad sapņa vide mainījās, es divatā ar maniaku atrados ārā - viņš centās mani notvert, lai varētu nogalināt. Abi staigājām pa tādām kā dzelzceļa sliedēm, kas atradās nez kādēļ virs zemes. Tad pēkšņi es kaut kādā veidā mainīju savu likteni, varbūt apmānīju sev paredzēto slepkavu, tādēļ maniaks pagriezās un aizgāja, es turpretī paliku dzīva, lai gan sižetā bija neglābjami paredzēts, ka man jāmirst.
Nākamais fragments norisinājās telpā ar vairākām gultām. Tur atrados es un vairāki man nezināmi cilvēki. Valdīja sajūta, ka viss ir atļauts un ka visi ir savā ziņā nepieskaitāmi. Es nolēmu izmantot situāciju un ik pa laikam izmantoju savā labā 3 īsmatainus vīriešus - liku darīt viņiem visādas lietas, un viņi mani klausīja. Pēcāk sapratu, ka it kā tie vīrieši un vispār visi cilvēki nemaz nebija nekādi trakie, bet gan pavisam normāli cilvēki, tādēļ mani pārņēma kauns, jo sāku baidīties, ko tie vīrieši varētu padomāt. Izrādās, ka visa tā trakuma padarīšana bija tikai tēlošana.

Pamodos 22.03.2012.

Šonakt sapnī likās, ka piedzīvoju notikumus ļoti ilgā laika periodā. Nez kādēļ dzīvoju kopmītnēs, bet neko daudz no sapņa konkrēti neatceros. Taču atmiņā palicis tas, ka ar bariņu citu cilvēku kopmītnēs vakaros mēdzām regulāri skatīties kaut kādu seriālu visi kopā.

Pamodos 21.03.2012.

Sapņa fonā ik pa laikam mēdza figurēt D., G., E-3. Taču galvenais fragments notika kādās kāzās [cilvēkus, kas precējās, es dzīvē pazīstu]. Līgava meta ziedu pušķi, bet tas nokrita zemē, netiekot noķerts. Tad meta to pašu pušķi otrreiz - man nez kādēļ bija aizvērtas acis, bet es to noķēru.